Sākumā bija tā, ka ģimenes astoņpadsmitgadīgais dēls iemīlējās un sāka tikties ar meiteni, ko viņš sauca par savu draudzeni. Viņš neveda meiteni uz mājām iepazīstināt ar savu ģimeni, kaut gan māte viņam bija jautājusi par to.
Pusotru gadu viņiem jau bija mīlestība, taču puiša ģimenē par meiteni nav zināms nekas. Tādēļ mēs visi sapulcējāmies kopā ar saviem radiniekiem, sēžot pie galda un gaidot mūsu puiša draudzeni. Mēs ļoti ilgi gaidījām šo tikšanos.
– Viņi nāk, viņi nāk! Brālēns čukst visiem.
Kad viņi ienāca istabā, pie galda valdīja neierastais klusums. Šķita, ka neviens pat neelpoja. Puiša izredzētā bija čigānu izcelsmes un 15 gadus vecāka par viņu.
Protams, visi radinieki bija pret šādu izvēli. Turklāt viņai bija četri bērni, un viņa bija atraitne. Bet mūsu Ilmāru nevarēja pārliecināt neviens radinieks.
Puisis sapakoja savas mantas, it kā nekad nebūtu dzīvojis mātes mājā. Viņš nevēlējās atbildēt uz tālruņa zvaniem un nolēma izslēgt sevi no mūsu dzīves…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
